Šo svētdien , 29.septembrī, ir kārtējā skolas reize.
Lūdzu ziņojiet, ja nebūsiet.
Šogad skolas reize iekrīt Miķeļdienā, līdz ar to ielūkosimies Miķeldienas jeb ražas svētku tradīcijās, veidosim dārzeņu kompozīcijas un uzrīkosim nelielu izstādi.
Ļūdzu ņemiet līdzi visdažādākos dārzeņus , augļus un meža veltes – burkānus, bietes, kartupeļus, ķirbjus, ābolus, kastaņus, ozolzīles, tomātus, gurķus, puķes , rudenīgas lapas, zarus ……
Miķelītis labs vīriņš,
Tam svārciņi tumšpelēki;
Labāk svārki tumšpelēki
Nekā balta cepurīte.
Miķeļi jeb Miķeļdiena ir seni latviešu gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki, kas sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu par godu virseņģelim Miķelim 29.septembrī. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Pēc vecā kalendāra šos svētkus svinēja aptuveni rudens saulgriežu laikā (ap 21.-23. septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu.
Svētku latviskais nosaukums ir apjumības jeb appļāvības, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Raksturīgākais Miķeļdienas pagāniskais rituāls bija Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt druvas auglību arī nākamajā gadā. Par Miķeļa mājvietu tika uzskatīts arī sils, kas izteica viņa gādību par meža bagātības savākšanu.
[fb_button]