……“Goliāti nekad nav spējuši iznīdēt latviešu Dāvidu nacionālo garu un šī gara nesēji vienmēr bijuši mūsu skolotāji. [Novēlu], lai šis gars valdītu arī Londonas latviešu skolā, lai mēs varētu atgriezties mājās ar lepnumu un paceltām galvām. ”
(sūtnis Kārlis Zariņš )
Ar šādiem vārdiem sūtnis Kārlis Zariņš 1950. gada janvārī atklāja apvienotas latviešu skolas atklāšanas aktu. Vai sūtnis toreiz jau paredzēja, ka pēc vairākām paaudzēm trimdā Londonas latviešu skola vēl pastāvēs un rosīgi darbosies? Un tiesām ir jaunieši ar labām latviešu valodas zināšanām, kuri ar interesi ir piedalījušies Eiropas vasaras skolā atbrīvotā Latvijā. Londonas latviešu skolas nacionālais gars noteikti vēl nav miris. Vai tas nav brīnums?
Dibinātājiem aizejot mūžībā, skolas sākuma gadi tagad tīti vēstures miglā. Neviens vairs īsti neatceras, kā tas notika un kad. Vienīgais, kurš atstājis īsu vēstures pārskatu par skolas iesākuma gadiem, ir bijis Emīls Sinka, skolas pārzinis no 1952. g. līdz 1956. gadam, kurš savā rakstā stāsta, kā tas viss notika un kad:
Māc. E.Blūmenfeldes-Siliņas ierosmē un ar māc. Roberta Slokenberga palīdzību 1948. gada jūnijā tika uzsākta pirmā latviešu svētdienas skola vacu ev. lut. Kristus baznīcas zālē. Vācu Kristus baznīcas zāli gan varēja lietot tikai tad, kad nebija aizņemta, un to iepriekš nekad nevarēja zināt. Mācības tādēļ bija neregulāras. Mācību laiks bija izziņots no plkst 11.00 līdz 15.00, bet bija gadījumi, kad sanākušie bērni un skolotāji nevarēja lietot zāli, kā tas notika 1948. gada ziemā. Sākumā mācības paredzēja reliģiskai audzināšanai, lietojot māc.L.Taivāna sarakstīto ticības mācību, bet mācības notika latviešu valodā, un drīz mācīja tieši latviešu valodu.
Pati māc. E. Blūmenfelde-Siliņa uzmeklēja latviešu ģimenes un aicināja apmeklēt svētdienas skolu. Latviešu ģimenēm, izklaidus pa lielo Londonu dzīvojot, bija grūtības ar bērnu sūtīšanu latviešu skolā. Braucieni prasīja izdevumus, ko no mazajām sākuma algām nevarēja atlicināt. Telpu un nepieciešamo ceļa izdevumu trūkumā, māc.E. Blūmenfelde-Siliņa griezās pie spēcīgākās organizācijas – Daugavas Vanagiem. Palīdzība arī nāca, tikai citā veidā.
1949. gada 17. oktobri DVF Londonas nodaļa nolēma atvērt latviešu skolu.
Skolu nosauca par DVF Londonas nodaļas svētdienas skolu, kā pārzini iecēla Žani Bukovski un mācības sākās tā paša gada decembrī. Par nožēlu Žanis Bukovskis drīz vien atteicās no skolas vadības aizceļošanas dēļ. Īsu laiku skolu vadīja māc. E. Blūmenfelde-Siliņa, bet vadību drīz pārņēma Pēteris Daugulis. Pirmos divus mācību gadus, līdz 1951. gada jūlijam, Londonas latviešu skolu pilnīgi pārzināja un uzturēja DVF Londonas nodaļa, kura deva gadā vismaz 60 marciņas, kas tajā laikā bija ļoti liela summa. Atcerēsimies arī, ka 1950. g. oktobrī Daugavas Vanagu fonds iepirka namu Londonā, kas arī prasīja organizācijas un latviešu sabiedrības finansiālu atbalstu. Bet, neskatoties uz to, Londonas latviešu skola jau 1952. gada parcēlās no zobārstes V. Jūgs nama – 44 Hans Place, London SW1 – uz DVF namu – 72 Queensborough Terrace, London W2 – kur, kopš tā laika, tā ir gandrīz nepārtraukti darbojusies.
Trešajā mācību gadā skolu pārdevēja par Londonas latviešu skolu, un tās izveidošanā piedalījās Latvju biedrība Lielbritānijā, Londonas Miera draudze un Londonas ev.lut.latviešu draudze. Materiāli skolu atbalstīja arī sūtnis Kārlis Zariņš un LNPL, bet galvenais atbalsts nāca no DVF Londonas nodaļas. Tai pašā mācību gadā P.Daugulis no skolas pārziņa amata attteicās un vadību pārņēma Emīls Sinka. Tas bija krīzes laiks Londonas latviešu skolai, kad dažu gadu laikā mainījās četri pārziņi un sakumā reģistrēto 35 skolēnu vietā uz mācībām ieradās nedaudzi. Neskatoties uz grūtībām, skolas dzīvei pamazām nostabilizējoties, jau piektajā mācību gadā, tās tautskolas kursu beidza pirmie četri audzēkņi: Maruta Grundule, Daina Kristliba, Lauma Ozoliņa un Tālivaldis Zariņš.
